24. aprīlī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika konference “Klusums klasē”, kurā pedagogi un izglītības jomas profesionāļi runāja par mācību vidi, skolēnu labbūtību un to, kas patiesībā notiek klasē ikdienā. Klausoties runātājos, kļuva skaidrs, ka klusums nav pašmērķis, bet gan rezultāts videi, kurā bērni jūtas droši un spēj regulēt savu stāvokli. Mums bija patiess prieks kopā ar TTS piedalīties šajā pasākumā, tāpēc vēlamies padalīties ar dažām no atziņām, ko guvām.
Runājot par šo tuvāk, konferences laikā īpaši izcēlās trīs virzieni. Pirmkārt, pedagoga pašsajūta un spēja apzināties savas emocijas, jo bērni ļoti precīzi atspoguļo pieaugušo. Otrkārt, tas, ka mācīšanās sākas tikai tad, kad bērns jūtas droši, bez šīs sajūtas arī labākais saturs nenostrādā. Un treškārt, fiziskā vide – troksnis, gaisma un citi faktori, kas var radīt pārslodzi, īpaši bērniem ar sensoru jutīgumu. Tas kopumā ved pie vienas atziņas: uzvedība bieži ir reakcija uz vidi, nevis apzināta izvēle.
Ļoti interesants novērojums radās arī praktiskajā daļā. Kamēr pedagogi iepazinās ar dažādiem risinājumiem, divas meitenītes pie mūsu stenda vienkārši sāka izmantot pieejamos materiālus. Tas diezgan precīzi parādīja, kas bērniem patiešām ir vajadzīgs. Visvairāk tika izmantota baltā sensorā telts, kurā varēja uz brīdi norobežoties no apkārt notiekošā, vibrējošie smaguma mīļdzīvnieki, kas palīdz nomierināties un sajust ķermeni, kā arī dažādi gaismas elementi, kas piesaista uzmanību un palīdz fokusēties. Lai gan šie risinājumi nebija īpaši izcelti, bērni pie tiem atgriezās paši, kas skaidri parāda, ka tie patiešām piesaista bērnus un viņu uzmanību.
Šis novērojums labi sasaucas ar konferencē izskanējušajām atziņām. Ja klasē ir pārāk daudz stimulu vai bērns nespēj tos apstrādāt, tas parādās kā nemiers, grūtības koncentrēties vai uzvedības izaicinājumi. Tas nozīmē, ka darbs ar klasi sākas ne tikai ar noteikumiem, bet ar vidi, kurā bērni atrodas.
Īpaši praktisku skatījumu deva Valentīnas Secaras darbnīca, kurā tika runāts par sensorajām pieejām. Viņa uzsvēra, ka nomierināšanās vietas vai sensorie stūrīši klasē nedrīkst būt tikai “risinājums problēmu situācijās”. Protams, arī tad tie ir nepieciešami, taču ar to vien nepietiek. Svarīgi, lai šāda vieta kļūst par ierastu klases daļu, ar kuru bērni ir pazīstami un kuru uztver kā drošu. Tikai tad skolotājs var šo pieeju izmantot arī proaktīvi, palīdzot bērniem regulēt savu stāvokli jau pirms situācija kļūst sarežģīta.
Vienlaikus viņa uzsvēra, ka sensorās telpas vai stūrīša izveide nav vienas dienas jautājums. Tas ir process, kas prasa laiku, un svarīgākais ir vienkārši sākt pakāpeniski, pielāgojot vidi konkrētajai klasei. Liela nozīme šajā procesā ir arī dažādām tekstūrām. Ja pieaugušajiem tās bieži šķiet pašsaprotamas, bērniem tās ir jauna informācija, kas palīdz izzināt, sajust un regulēt savu stāvokli.
Konferencē bija iespēja redzēt arī konkrētus risinājumus, kas palīdz šādu vidi veidot. Skolotāji īpaši atzinīgi novērtēja audio ierakstīšanas ierīces, kas ļauj ierakstīt instrukcijas un bērniem tās noklausīties atkārtoti savā tempā. Tas ir īpaši noderīgi bērniem, kuriem nepieciešams vairāk laika informācijas uztveršanai, un vienlaikus tas samazina nepieciešamību skolotājam vienu un to pašu atkārtot vairākas reizes.
Tāpat lielu interesi radīja smaguma mīkstās mīļmantiņas ar vibrāciju, kas palīdz bērniem nomierināties un koncentrēties, izmantojot dziļā spiediena efektu . Līdzīgi arī gaismas un mirdzošie elementi palīdz piesaistīt uzmanību un radīt mierīgāku vidi, kas bērniem ir vieglāk uztverama . Šādi risinājumi nav paredzēti tikai īpašām situācijām, bet var kļūt par ikdienas atbalstu klasē.
Ko no tā var paņemt līdzi?
Konference “Klusums klasē” deva ne tikai plašāku skatījumu uz mācību vidi, bet arī ļoti konkrētu virzienu, kurā turpināt. Tāpēc tuvākajā laikā dalīsimies arī ar Valentīnas Secaras rekomendācijām un praktiskiem paņēmieniem, kurus iespējams izmantot ikdienas darbā ar bērniem. Tie ietver gan vienkāršus elpošanas un nomierināšanās vingrinājumus, kurus, kā viņa uzsvēra, bērniem nepieciešams praktizēt regulāri, nevis tikai brīžos, kad jau ir grūti, gan ieteikumus, kā veidot sensorās telpas vai stūrīšus, kā arī citus veidus, kā palīdzēt bērniem regulēt savu stāvokli mācību laikā.
Konference “Klusums klasē” atgādināja, ka mūsdienu klasē skolotājam nepietiek tikai ar labu saturu un metodiku. Nepieciešama arī vide, kas palīdz gan bērniem, gan pašam pedagogam. Tieši šajā virzienā plānojam turpināt dalīties arī ar praktiskiem piemēriem no Valentīnas Secaras pieredzes, lai šīs pieejas kļūtu vieglāk pielietojamas arī Latvijas skolās.
Ja vēlies iepazīt risinājumus, kas var palīdzēt veidot šādu vidi arī savā klasē, vari ielūkoties mūsu apkopotajos materiālos.